Es slēpoju kopš sevi atceros. Slēpoju maz, taču regulāri – ik gadu stājos uz slēpēm vismaz vienu reizi. Dažkārt ar to vienu reizi arī aprobežojos, bet citreiz sanāk arī vairākas reizes uzkāpt uz slēpēm. Šī ziema, protams ir unikāla, tāpēc šogad es jau biju slēpot veselas 7 reizes. Tas noteikti ir rekords, gan pēc skaita, gan pēc pavadītā laikā slēpojot, gan pēc nobrauktajiem kilometriem. Es neesmu no tiem aktīvajiem slēpotājiem, kas sniega un kvalitatīvu trašu dēļ izbrauc ārpus Rīgas robežām. Tādā ziņā es laikam esmu nelabojams pilsētnieks, jo, ja Mežaparkā nevar slēpot, tad par slēpošanu var aizmirst vispār. Gribēju jau rakstīt, ka ārpus Rīgas vispār nekad neesmu slēpojis, taču atcerējos, ka sen senos laikos, kad man vēl bija vecās koka slēpes, es apzinīgi devos uz ziemas nometni Jaņmuižā. Tur, mēs pat vienreiz uz savām divām devāmies labāku sniega apstākļu meklējumos uz attālo Priekuļu trasi. Neatceros kā mums tur gāja, taču labi atceros atpakaļceļu, kad mēs trijatā – Es, Mārtiņš Līsmanis un Māris – slēpojām pa lielo grants ceļu. Mārtiņam un Mārim, protams, bija daudz labākas un plastmasīgākas slēpes, nekā man, tāpēc es, baidīdams atpalikt, cik viens spēka airējos viņiem pa priekšu. Tagad vairs neatceros vai noturēju savas līderpozīcijas līdz galam, taču viens es noteikti nepaliku. Visās citās reizēs tajā nometnē, cik nu daudz tādas bija, mēs slēpojām pa mazu stadiona aplīti, jo diezko labi ar to sniega laikam nebija. Tur es arī pirmo reizi mēģināju iemācīties slēpot slīdsolī, kas ar koka slēpēm diezko labi nepadevās.

Tad vēl kaut kad bija ziemas nometne Kliģenē, arī ar vecajām slēpēm. Tur slēpošana aprobežojās ar vienu izbraucienu daudzos apļos pa strauji kūstošu sniegu blakus esošajā futbola laukumā. Tajā reizē mēs vēl mēģinājām spēlēt pikatlonu. Vakarā sāka līt un nākamajā dienā pat pa to laukumu vairs nevarēja slēpot. Lai gan visi ļoti pārdzīvoja par bezsniega apstākļiem, es dziļi sevī priecājos, ka tagad varēsim skriet. Precīzi vairs neatminos, bet kaut kad es iespējams vēl biju ziemas nometnē Ērgļos.

Kā jau sākumā es minēju, tad slēpoju kopš sevi atceros. Bērnībā mūsu ģimenē visiem bija gan slēpes, gan ragavas. Tad, šķiet, arī ziemas bija pieklājīgākas, tāpēc katru nedēļas nogali mēs visi (vecāki, es, brālis un māsa) ar tramvaju devāmies uz tuvo Mežaparku baudīt ziemas priekus. Mūsu maršruts vienmēr bija vienāds: tramvaja pieturā uzkāpām uz slēpēm un devāmies uz 1 km attālo “Bļodiņkalnu” – populārāko ziemas izprieču vietu visā Mežaparkā. Tētis ar lielu mugursomu, kura vienmēr bija pilna ar termosiem un maizītēm, velkot aiz sevis lielās ragavas, veda mūsu ģimenes grupu superīgā kalna virzienā, kur arī tika pavadītas vairākas stundas, vizinoties gan ar slēpēm, gan ragaviņām no visiem apkārtnē esošajiem pauguriem. Vienu gadu šāds ģimenes izbrauciens beidzās visai neveiksmīgi un pielika tiem galu uz vairākiem gadiem.

Dažas reizes biju slēpot Mežaparkā ar Mārtiņu Līsmani, līdz pavisam izjuka mani slēpošana zābaki, un koka slēpes kļuva nelietojamas. Pirms kādiem gadiem pieciem es beidzot savā īpašumā ieguvu plastmasas slēpes ar jauniem stiprinājumiem, zābakiem un nūjām – vislētāko komplektu, ko vien varēja nopirkt. Biju bezgala priecīgs un tajā pašā vakarā devos izmēģinājuma braucienā uz tik ļoti mīļo Mežaparku. Tās bija neprakstāmas sajūtas – slēpes pašas slīdēja uz priekšu un es dažu minūšu laikā jau varēju slēpot slīdsolī (par tehniku nerunāsim, taču slīdsoli tas noteikti atgādināja). Tad nu gan es sajutos varens un gatavs gāzt kalnus – pieteicos ziemas orientēšanās sacensībām kaut kur pieRīgā. Ha, te nu tev bija. Pēc tās reizes apzvērējos vairs nekad nepiedalīties ziemas orientēšanās mačos. Toreiz mežā bija pamatīga sērsna un ledus; kad vairs nespēju paslēpot, mēģināju noņemt slēpes un skriet, taču vieglāk nepalika. Visu laiku kritu (mežā bija daudz stāvu un slidenu pauguru), visas maliņas sāpēja jau pusdistancē, taču kaut kādā veidā es tomēr finišēju un… pat laikam nepaliku pēdējais. Varbūt priekšpēdējais. Kāds, kas toreiz mani veda uz sacensībām, dabūja labi gaidīt.

Nākamgad piedalījos atkal. Šoreiz gan tas nebija brīvprātīgi. RSP komandai Mārtiņa un Māra sastāvā vajadzēja trešo cilvēku Latvijas čempionāta stafetei. Atkal pieRīgā, taču šoreiz ar lielu atbildības sajūtu. Distancē ienīdu visu pasauli, taču kaut kā kustējos uz priekšu, jo nedrīkstēju pievilt komandu. Nekas labs no tā visa nesanāca, ja vien neskaita to, ka izcīnījām bronzas medaļas. To, ka grupā bija tikai četras komandas un viena no tām lietuviešu, kas pie medaļām, protams, tikt nevarēja, es Jums neteikšu. Es vienkārši biju tik spēcīgs, ka bez medaļas mūsu komanda nevarēja palikt. Kopš tā laika, es ziemas orientēšanās mačos piedalījies neesmu.

Kā ļoti aktīvs un spēcīgs slēpotājs, vienu gadu, slēpojot pa Ķīšezeru, es pamanījos salauzt vienu nūju. Tās nūjas mūsdienās plīst tik viegli. Uz kādu laiciņu paliku bez nūjām, taču daudz nebēdāju, jo savu ziemas pāris reižu normu biju izpildījis. Martā, dzimšanas dienā, saņēmu pārsteigumu – jaunas exel 175 cm garas nūjas. Tās bija ļoti labas nūjas, ideālas priekš slīdsoļa un dārgākas, nekā manas slēpes ar stiprinājumiem kopā. Nu jau vairākus gadus šīs nūjas arī izmantoju, kas vēl joprojām sastāda mana inventāra labāko daļu. Nekas cits, kopš pirmās pirkuma reizes, nav mainījies. Nekādīgi nelūzt tās slēpes, par zābakiem vispār nerunājot. Man, kā aktīvam slēpotajām, neapšaubāmi, vajadzētu krietni labāku inventāru.

Ja nopietni, tad vajadzētu gan. Līdz šim, slēpojot tās dažas reizes gadā, es ar siekalu katru pavasari noskatījos uz mega atlaidēm ceļotajā, taču vienmēr sevi atturēju, jo nešķita prātīgi tērēt naudu jaunām slēpēm un zābakiem pie šāda slēpošanas biežuma. Šoziem slēpoju mazliet vairāk, nekā parasti, arī labāk, nekā iepriekš. Pagājušonedēļ pirmo reizi izjutu to, ka varu paslēpot ātrāk, nekā skriet treniņā – 110 minūtēs nobraucu 27 kilometrus. Ja iepriekšējos gadus nevarēju ilgi bez apstājas paslēpot, tad tagad jau varu. Tāpēc sāku no procesa gūt prieku, bez kura ir pavisam grūti. Šogad, slēpošanas sezona sākās agrā 1.janvāra rītā ar lēnu slēpojumu no Vecāķiem uz Carnikavu. Kopš pirmā janvāra reizes 3 reizes biju slēpot Vecāķos un 3 reizes Mežaparkā. Šodien, kā reiz, biju Vecāķos, kur pirmo reizi tā kārtīgi paslēpoju klasikā. Kāpēc tieši Vecāķos? Tāpēc, ka devos līdzi vecākiem, kas atkal slēpo (tagad arī viņiem ir jaunas slēpes), un viņiem patīk braukt par līdzenu špūri gar jūru. Man tā ir laba iespēja paslēpot kaut kur citur, nevis Mežaparkā. Vispār, šoziem man tā pa īstam sāka iepatikties slēpošana, tāpēc aizvien vairāk esmu sācis aizdomāties par jaunu inventāru. Gribētos jaunas un īsākas slēpes, kas būtu piemērotas slīdsolim, kā arī augstos slīdsoļa zābākus. Vēl kādreiz gribētos pamēģināt paslēpot īstā, speciāli iebrauktā, slēpošanas trasē, jo nekad neesmu tādā bijis. Kādreiz arī gribētos noslēpot Vasaloppetu. Vispār, runājot par ārzemēm, tad vienu gadu mēs ar Marģeru bijām nedēļas treniņnometnē Ärlā, kur pārsvarā skrējām, taču vienreiz arī dabūjām uzslēpot pa vietējo trasi. Toreiz nobraucām veselus 20 kilometrus. Tā bija un pagaidām arī paliek vienīgā reize, kad esmu slēpojis ārzemēs.

Jā, un vēl pirms dažiem gadiem es pirmo reizi pamģināju kalna slēpošanu. Kopš tās reizes katru gadu vienu-divas reizes aizbraucu arī uz kalnu. Šogad tik vienu reizi arī esmu bijis. Nekāds izcils slēpotājs neesmu, taču nobraukt no kalna, ne reizi nenokrītot, es varu. Vajadzētu šoziem vēl kādreiz apciemot kādu no Latvijas kalniem. Nākotnē, protams, gribētos aizbraukt arī uz drusciņ lielākiem kalniem, kur viens nobrauciens ilgtu mazliet vairāk, nekā pārdesmit sekundes.