Tā nu es īsi pirms pusē desmitiem vakarā, saulrietā un ar skatu uz milzīgo pilnmēnesi, stāvēju šaurā starta koridora ceturtās rindas vidū — ar 39. numuru 337 komandu vidū. Spēcīga pērkona cienīgs šāviens no blakus stāvoša tanka un milzīgā gaismas masa uzsāka savu ceļu pretī naktij.

Vienīgā doma galva — noturēties kājās, nepakrist un mierīgi tikt līdz starta punktam. Jau pirmajos metros sajutu vairākus grūdienus mugurā, taču spēju saglabāt līdzsvaru un turpināt ceļu plūsmā. Pēc pirmajiem pārsimt metriem centos pāriet uz ārmalu, lai pašam būtu vieglāk apdzīt, kā arī tikt apdzītam. Nelielu pārsteigumu sagādāja milzīgā karte, kuru nebija nemaz tik viegli salocīt.

Sākumā iešāvās prātā doma, ka uz pirmo vajadzētu iet apkārt pa ceļu, taču aizskrēju taisni līdz ar cilvēku plūsmu. Visu kontrolēju, taču pirms paša punkta mazliet saminstinājos un pat sāku skriet pretējā virzienā. Bet, tomēr, ātri attapos un bez lielām problēmām paņēmu savu punktu. Pa ceļam uz otro jau bija izveidojusies skaidra aina — priekšā paliela līdergrupa, kas devās taisni pa lielo ceļu, un tikai pāris cilvēki, kas kopā ar mani aizskrēja taisni pāri pļavai.

Pļavā uz ceturto es, kopā ar vēl dažiem skrējējiem, bijām līderos. Ceturto paņēmu kā pirmais, taču piektajā, kas arī bija pirmais TV punkts, atzīmējos jau kā otrais. Par variantu uz 6. daudz nedomāju un kopā ar vēl vienu skrējēju izvēlējos skriet pa ceļu. Kad pusceļā atskatījos atpakaļ, tad sapratu, ka šo variantu bez manis izvēlējās vēl tikai divi tuvākie sekotāji, visi pārējie izvēlējās kreiso. Kad mūsu varianti krustojās, tad sajūta bija pavisam jocīga, jo es sapratu, ka šīs lielās stafetes pirmajā etapā esmu vismaz 30 metrus priekšā visiem pārējiem. Sesto paņēmu bez problēmām un apstājos. Distancē atrados jau gandrīz 19 minūtes.

Pirmajā acu uzmetienā es nespēju saskatīt vienu izteikti labāku variantu, tāpēc izvēlējos sagaidīt grupu un sekot vairākumam. Pirmie no grupas devās pa labi, arī es, taču tad ievēroju, ka lielākā daļa tomēr skrien pa kreisi. Pieturoties pie lielās grupas sekošanas plāna, strauji mainīju virzienu. Pēc dzerampunkta starp 16. un 17. grupa atkal sadalījās, arī šoreiz izvēlējos iet kopā ar vairākumu. Lielajā purvā gan šīs abas daļas atkal apvienojās. Līdz ceļam kartē daudz neskatījos, vien centos kontrolēt virzienu un ik pa laikam kādu apdzīt, pietuvojoties grupas priekšgalam. Pēdējo etapa posmu pēc ceļa gan cītīgi kontrolēju, lai farsta gadījumā nepaliktu bešā. Astotajā, kas arī bija otrais TV punkts, atzīmējos kā 18., 9 sekundes aiz līdera.

Otrais garais etaps, līdzīgi kā pagājušogad, veda uz distance sarežģītāko daļu. Pagājušogad es pieļāvu savu lielāko kļūdu tieši šādā situācijā, kas liedza man finišēt ar līderiem, tāpēc šoreiz bija nepieciešams simtprocentīgs plāns. Par šādu plānu kļuva ezers. Ilgu laiku pēc ceļa pamešanas nespēju savietot apvidu ar karti, paļāvos tikai uz grupu un virzienu, klusi cerot, ka arī pārējie ezeru izmantos kā pēdējo piesaisti. Kad beidzot manu acu priekšā pavērās mēness atspulgs ezera melnumā, es pirmo reizi distancē sajutu atvieglojumu. Tad jau nekādu problēmu — 9. punkts rokā, arī desmitais pavisam nāca pavisam viegli. 11. izskatījās jau daudz biedējošāks, kā arī no lielās grupas nekas īsti nebija palicis pāri, vien daži cilvēki. Par laimi klintis lasījās pavisam labi, un drīz vien spožās lampas redzeslokā nonāca arī kārotais kontrolpunkts.

Pēc 12. atkal sekoja neliels atvieglojums, taču šoreiz apvienojumā ar taureņiem vēderā, jo es atkal biju izvirzījies vadībā. 13. punktā atzīmējos kā pirmais — pēc gandrīz 58 distancē pavadītajām minūtēm. Diemžēl līdz 14. un trešajam TV punktam atkal pamanījos līderpozīciju zaudēt, atzīmējoties kā otrais. Līdz 18. atkal nelielā līdergrupiņā, bieži vien ņemot savus mikrovariantus. Uz 19. atkal bija vadībā kopā ar vēl diviem skrējējiem, taču vienam no viņiem bija cits farsts, tāpēc punktā es atkal atzīmējos kā pirmais.

Paņēmu virzienu uz ceļu un metos prom, nedomājot par to, kas notiek aizmugurē. Uz ceļa jutu, ka aiz muguras tuvojas ne vien viens sekotājs, taču pie 20. vēl joprojām biju pirmais. Skrienot uz 21. mazliet novirzījos pa kreisi, tāpēc atkal zaudēju līderpozīciju un kārtējā TV punktā atzīmējos kā otrais. 22. vēl joprojām kā otrais. 23. bija izšķirošs — ja to paņemtu ātri un precīzi, tad varētu pacīnīties par uzvaru etapā, taču vienīgais kas mani tai brīdī uztrauca bija droša punkta paņemšanas un kļūdas nepieļaušana pašās distances beigās. Punkta vieta izskatījās mazliet peldoša, kā arī zaļais un purvainais ceļš uz to bija pavisam neizteikts. Ne pavisam nejutos droši. Vienīgie orientieri — Kiril Nikolov no Kalevan Rasti 1. komandas, Martin Johanson un virziens. Skrienot blakus vai aiz viņiem, pāris reizes pie sevis nolamājos, ka viņi skrien par lēnu, un lielā grupa tūlīt būs klāt, taču nedrošā sajūta neļāva uzņemties vadību. Pie punkta lielā grupa arī bija klāt. Atzīmējos kā piektais.

Tad arī sākās cīņa par uzvaru etapā, kurā es neplānoju iesaistīties. Kādu brīdi jutos tik ļoti priecīgs un atvieglots, ka vietai vairs īsti nebija nozīmes. Taču tad atjēdzos un ceļā uz priekšpēdējo centos tomēr arī kādu apdzīt. Punktā tiku kā 8., 5 sekundes aiz Martina. Pēdējos distances metros gan es varēju lamāties tikai un vienīgi uz sevi par spēka trūkumu un nespēju pacīnīties par augstāku vietu. Lamāties gan man nemaz negribējās, jo es jutos laimīgs. Tam, ka finiša līniju šķērsoju 9. vietā jau veselas 19 sekundes Martina, tai brīdī nebija pilnīgi nekādas nozīmes. Pavisam laimīgs!

Otro etapu Ärla IF komanda noslēdza tikai 5 sekundes aiz pirmās vietas. Redzēt savu kluba biedru finišā, vien dažas sekundes aiz līdera, bija ārkārtīgi patīkami. Pēc 3. etapa mēs jau bijām 17., pēc piektā 23., tad 30. un finišā 37., divas vietas augstāk kā pagājušogad, un ar kārtējo vairāk nekā 20 gadu rekordu. Arī Ärla IF meitenes, ar Sandru 2. etapā, parādīja lielisku sniegumu. Tomēr, mēs varējām un varam labāk, tāpēc nākamgad būs jāatgriežas Stokholmā. Paldies kluba biedriem, komandas biedriem, Rūdolfam, Sandrai un it īpaši Marģeram, kurš šogad pēdējā brīdī pārslēdzās no 2. komandas uz 1. un savā ziņā izglāba komandu. Bilžu autors — Peter Holgersson.

Vakar cerēju mazliet reabilitēties sava kluba rīkotajā Latvijas nakts čempionātā, gan par Rīgas Kausiem, gan pagājušā gada nakts čempionātu. Nesanāca nemaz.

Vienīgā priecīgā ziņa pēdējā laikā ir atgriešanās pieaugušo izlasē — 11. maija vakarā došos uz Zviedriju, lai pirmo reizi dzīvē startētu Eiropas čempionātā. Skriešu garo, vidējo un stafeti. Līdz tam laikam vajadzētu savest galvu kārtībā, nopirkt jaunu kompasu un atgūt pārliecību. Savukārt šajā nedēļas nogalē vēl jānoskrien pirmais etaps Tiomilā, pārstāvot savu Zviedru klubu — Ärla IF.

Liela daļa nakts čempianāta kartes pārklājās ar Rīgas Kausu 2. dienas karti, taču tās ir tik ļoti atšķirīgas, ka vietām pat ir grūti pateikt, ka tas ir viens un tas pats apvidus. Rīgas Kausu kartes autors ir Kārlis Magons, savukārt nakts čempionāta karti zīmēja Leonīds Malankovs. Man nav pretenziju ne pret vienu, ne pret otru karti, taču personīgi labāk patika Malankova karte. Interesantākie rajoni salīdzināšanai ir ap nakts čempionāta 13. un 14. punktiem jeb Rīgas Kausu 2. dienas distances sākumdaļu.

Pirms tam divreiz biju šo aplīti iemēģināt. Pirmo reizi vienu apli bez maksimālās piepūles noskrēju pa 7:04. Pāris nedēļas pēc tam, pēc četrām sacensību dienām, noskrēju divus apļus uz ātrumu pa 14:16, kas bija par lēnu, bet arī uz liela noguruma fona. Domājot par šodienu, cerēju, ka ar citu skrējēju palīdzību izdosies uzturēt un izturēt lielāku tempu.

Atpūsties pēc smagās Ziemeļu Divdienu nedēļas nogales tā īsti labi neizdevās, pat neskatoties uz to, ka pirmdien neskrēju nemaz un vakardienas Mežaparka Magnētā skrēju pavisam mierīgi. Interesanti, bet arī tik ļoti uztraucies pirms starta es nebiju bijis kopš pagājušā gada Tiomilas pirmā etapa.

Tā nu 18:30 mēs startējām pretī normatīvam. Jau pašā sākumā jutu, ka līderu uzņemtais temps man ir par ātru, tāpēc uzreiz mazliet iepaliku. Pēc pirmajiem un vienīgajiem apļa kāpumiem, palika skaidrs, ka Edgars Bertuks šodien ir savā klasē un citā līgā. Gabaliņu aiz viņa, savukārt, izveidojās līdergrupiņa ar Artūru Pauliņu un Andri Jubeli priekšgalā. Jau pirmā apļa beigās Artūrs un Andris attālinājās, atstājot aiz sevis Jāni Kūmu, Kārli Baltaci un Ati Rešķi. Es sekoju vēl mazliet aiz kopā ar Andri Kivlenieku un Rūdolfu Zērni. Kā jau es jutu, pirmais aplis bija stipri ātrāks par maniem testa apļiem — 6:45. Kaut arī tas iedeva 20 sekunžu rezervi, tomēr atņēma daudz spēka.

Otrajā aplī jau paliku viens, ķerot Ati, kurš sāka iepalikt no Jāņa un Kārļa. Apļa laiks jau krietni sliktāks — 7:07. Trešajā aplī izdevās pievilkt un pašās beigās pirms asā līkuma arī apsteigt Ati, bet neskatoties uz to, apļa laiks vēl sliktāks — 7:11. Pēdējā aplī sāka mazliet sāpēt plecs, taču kopumā izdevās saņemties, atstrādāt kalnus un smilšainos posmus, finišējot ar laiku 28:10 un 7:06 pēdējā aplī. Edgaram laiks zem 26 minūtēm, Artūram, Andrim, Jānim un Kārlim zem 28. Normatīvā iekļāvās arī Atis.

Kādi secinājumi? Daudz ātrāk šo krosu es nenoskrietu arī labi atpūties, jo man šobrīd nav tāda ātruma. Ar ātrumu zem četrām minūtēm uz kilometru es gandrīz neesmu skrējis. 4 minūtes, 4.5 minūtes, nekādu problēmu, šādu tempu es varu izturēt ļoti ilgi, taču paātrināties, un ilgākā laika posmā turēt šodienas krosa ātrumu, man ir ļoti grūti. Pie tā ir jāstrādā. Vēl viens svarīgs secinājums ir rokas. Jau otrajā aplī jutu, ka tās ir pārgurušas vairāk par kājām, un tā ir ļoti nepatīkama sajūta. Arī pie tā ir jāstrādā.

Jebkurā gadījumā, bija interesanti. Paldies visiem, kas ieradās mūs atbalstīt. Un īpašs paldies Kristīnei par lieliskajām bildēm. Sestdien uz Rīgas Kausiem Baldonē.

Pirmajā dienā WRE vidējā distance ar ļoti spēcīgu starptautisku konkurenci. Secinājums viens — jātrenējas un jāskrien apvidū. Fiziski bija ļoti grūti, tehniski mazliet labāk, bet ne bez kļūdām, rezultātā 8. vieta kopā un 3. no Latviešiem. Vairāk par distanci lai runā karte. Panorāmā bija arī tīri jauks sižets par pirmo dienu.

Nakti pavadīju sakoptajā Vecaucē, LLU dienesta viesnīcā. Uz vakarpusi sāka līt, bet pa nakti, līdz ar temperatūras pazemināšanos līdz nullei, arī snigt. Pamatīgi snigt. Skats pa logu no rīta bija ne visai iepriecinošs — viss balts. Pokaiņos bija vēl vairāk sniega, vietām līdz pat 20 cm, bet par laimi man viena no pēdējām minūtēm un cerība uz citu skrējēju iemītām taciņām. Realitātē nebija nemaz tik labi, bieži vien prasījās, lai to vagu nebūtu vispār. Dažos no maniem variantiem pēdu nebija vispār. Tikai tuvāk beigām vagas kļuva izteiktākas un deva zināmas priekšrocības. 14.5 km garo distanci izdevās nomocīt zem divām stundām, pēc GPS datiem noskrienot 17.8 km. Vairāk komentārā pie kartes. Un par skrienošo bildi liels paldies Dacei.

Pateicoties skarbajiem laikapstākļiem un stiprāko Lietuviešu prombūtnei, kopvērtējumā izdevās pakāpties uz 3. vietu. Balvā saņemtā medus burka, īpašā Aijas Brūna Kurzemes Pavasara tēja un fantastiskā 66° North ausaine bija vairāk kā atbilstoši laikapstākļiem. Īpašai paldies, kā jau vienmēr, Oskaram un viņa ģimenei, kā arī visam Saldus klubam. Šis Kurzemes Pavasaris noteikti paliks atmiņā uz ilgu laiku.

Tās pašas nedēļas nogalē kopā ar vairākiem kluba biedriem devos Ozona noslēguma balli Bārbelē, kur tika aizvadīti arī vairāki kvalitatīvi treniņi tuvējā kartē. Arī pati noslēguma balle lieliskā kompānijā un pirts ar peldi ledainā dīķī nelika vilties.

Pēc tam uz pāris nedēļām atkal atgriezās rutīna, ar darbu un treniņiem. Par laimi tikai līdz 15. decembrim, jo tad es kopā ar Marģeru un viņa sievu devos uz mazu treniņnometni Zviedrijā. Un četras Ärlā pavadītās dienas izvērtās patiešām lieliskas, ar mums personīgi atvēlētu auto, dzīvošanu fantastiskā mājā, pasakainu sniegu un augstākās kvalitātes orientēšanās treniņiem, gan dienā, gan naktī, vēl pirms sniega.

Pretēji sagaidāmajam, pēc atgriešanās no Zviedrijas motivācija trenēties sāka strauji noplakt. Visu laiku jutos noguris un neizgulējis. Gada pēdējās dienās tomēr kaut kā izdevās saņemties un ar to visu tikt galā. Savukārt, 1. janvāra saulīte un interesantā Magnēta distance Mežaparkā pa ilgiem laikiem beidzot lika tā pa īstam pasmaidīt.

Neskatoties uz to, ka šonedēļ bieži līst, treniņos ir nebeidzama cīņa ar tumsu un pretvēju, darbā ne viss iet kā gribētos, kā arī brīžiem uznāk tāds nevaldāms īgnums — dienas izskaņā es tomēr atkal varu pasmaidīt. Viss ir galvā. Laimīgu Jums Jauno Gadu!

Liels paldies par ideālo “Zosi” Mārtiņam, viņa ģimenei, draugiem un, protams, maniem superīgajiem komandas biedriem, kas pēdējā brīdī laipni uzņēma mani savā komandā. Šodien, savukārt, ar Marģeru devāmies orientēties uz Kalngali.

The competition center stretched across lightened up bandy field looked perfect for night orienteering event. It even seemed to be warmer there than anywhere else with almost subzero temperature. Luckily I could spend the few hours prior to the start in the warmth of Ingatorp’s sports hall getting inspired by watching Green Lantern movie on my smartphone. Half past eight I was already heading towards the first control, little bit taken aback by detailed map and much more difficult terrain than expected — it caused me some time in the beginning as I got a little bit lost just before the first control and failed to think rationally choosing a route-choice to the third. As a result I was caught by Olle Böstrom by approximately 2 minutes. The first and only thought at that moment was to try to hang up behind him for a while until either he runs away or a different forking splits us.

It wasn’t easy to keep up with him and a couple times I though he was gone, however, his reflexive pants helped to spot him in a mass of other runners. All in all, it worked well and I got through with it for a while before hitting a different forking, i.e. 41 instead of 52. Then he was gone, while I was running around the cliff and back towards the control. I’d lie if I told you I wasn’t surprised when I caught up with Olle at the next control. On the way to the next control he stopped in the middle of the leg, and as I knew that I still had to go quite a bit further, we split again. I never met him afterwards. The rest of the course went cautiously alright, except that I hit 91 ahead of 116 — the weird zig-zag to 117 is just an unadjusted GPS, where I took the path.

It’s one of the better feelings to punch the last control and head towards the run-in after good night performance. Especially since I am still quite weak and insecure night orienteer. I and Ärla IF’s first team were even mentioned by the speaker more than once, as together with Karl Walheim on the first night leg we had placed 4th at the time of my finish and 12th after all the teams had finished. It also turned out that I had somehow ran away from Olle and finished some minutes ahead of him.

Hot shower was a superb reward for the race, however, the sports hall, which seemed warm to be in and watch a movie, didn’t seem warm at all when it came down to spending a night there trying to sleep without a sleeping bag and the thinest blanket like thing to wrap myself in. Contrary to the popular belief that night leg runners in Smålandskavlen spend Sunday cheering for their teammates on day legs and resting, I was set to run another and longer leg in Ärla IF’s second team, which came last after night, whole 25 minutes behind second last. Of course, as we were so much behind, it was a shortened mass-start leg for me, half an hour after the winning team of Kalevan Rasti had finished. At first and actually all the time until the start I thought I’d take it easy, but as I tried to win the mass-start spurt I changed my mind and engaged into usual competitive mode, willing to prove myself that I could run better than at night. Also, who runs a training in a relay competition? And yes, I know that it is illegal to run twice in the same relay, but who cares if the other team I am running for is clearly last.

I did well in general and had enough power to push myself towards the finish on just 1.6 km shorter leg than the actual last leg. And it was super cool to be cheered by all of my clubmates on the way to the finish after another good race. Later that day I returned back to Ärla together with Jānis and Karl. An hour long run with them on Monday morning in absolutely gorgeous sunny weather was a perfect end to the weekend.

One week later I met some clubmates for a brief moment during their cruise weekend to Rīga, and they called me Per Gustavsson. Hopefully it doesn’t stick, although it has a good chance since my real name is harder to pronounce.

Otrdien gan ar Marģeru, Jāni un Edgaru bijām aizbraukuši uz nakts Meridiānu Cēsu apkārtnes Siļķupītē, lai vismaz vienu reizi paskrietu līdzīgā apvidū ar īsto mērogu un tiem pašiem kontrolpunktiem, kas tiktu izmantoti LČ. Uzreiz bija skaidrs, ka pēc nakts Magnētiem ar 2.5 augstumlīknēm un 1:7 500 mērogu ir mainījusies attāluma izjūta, un visi objekti tiek gaidīti daudz ātrāk, tāpat, karte nav piesātināta ar sīkām detaļām, un daudz lielāku lomu spēlē precīza virziena noturēšana. Protams, Cēsu pusē mežs ir daudz zaļāks, kas būtiski apgrūtina taisnvirziena skriešanu. Ieskanēju šodien Meridiāna karti, uzliku GPS ceļu un sapratu, ka to vajadzēja izdarīt vēl pirms Latvijas čempionāta, jo tas daudz labāk palīdzētu aptvert otrdien pieļautās kļūdas un, iespējams, no kādas kļūdas izvairīties arī vakar.

Paša čempionāta karti ar detalizētāku analīzi un aprakstu angliski var skatīt manā karšu arhīvā. Atceroties kļūdu uz 11. punktu vēl joprojām gribas bļaut aiz dusmām uz sevi. Tur es biju gatavs padoties, un, iespējams, tikai pateicoties Marģera solījumam, ka viņš beigs orientēties tad, kad atkal mani uzvarēs kādās sacensībās, izdevās saņemties un turpināt cīnīties ar sevi un distanci. Rezultātos mūs šķir tikai 1:13.

]]> http://www.anatolijstarasovs.com/journal/?feed=rss2&p=1541 0