Īsumā par galvenajiem 2011. gada izskaņas notikumiem. Drīzumā pēc Trakās Zoss sekoja ilgi gaidītās telpu orientēšanās sacensības Ķīpsalā, šoreiz mazliet citādā formātā. Kvalifikācijas un finālskrējiena vietā Mārtiņš piedāvāja noskriet divas dažādas distances divās dažādās hallēs, uzvarētājus nosakot pēc abu distanču summas. Pirmajā distancē izvēlējos nepareizu apkārtvariantu uz pirmo punktu, taču tālāk nekādas būtiskas kļūdas nepieļāvu un uzavarēju ar 7 sekunžu pārsvaru pār Andri Jubeli. Otrajā distancē diezgan ātri atkodu labāko variantu uz otro punktu, bet tālāk jau gandrīz kā par marķējumu, ar dažām neuzmanības kļūdiņām — rezultātā uzvara ar 40 sekunžu pārsvaru. Attiecīgi arī uzvara kopvērtējumā. Uzvaras atslēgu atklāt nevaru, jo tādas nav.

Tās pašas nedēļas nogalē kopā ar vairākiem kluba biedriem devos Ozona noslēguma balli Bārbelē, kur tika aizvadīti arī vairāki kvalitatīvi treniņi tuvējā kartē. Arī pati noslēguma balle lieliskā kompānijā un pirts ar peldi ledainā dīķī nelika vilties.

Pēc tam uz pāris nedēļām atkal atgriezās rutīna, ar darbu un treniņiem. Par laimi tikai līdz 15. decembrim, jo tad es kopā ar Marģeru un viņa sievu devos uz mazu treniņnometni Zviedrijā. Un četras Ärlā pavadītās dienas izvērtās patiešām lieliskas, ar mums personīgi atvēlētu auto, dzīvošanu fantastiskā mājā, pasakainu sniegu un augstākās kvalitātes orientēšanās treniņiem, gan dienā, gan naktī, vēl pirms sniega.

Pretēji sagaidāmajam, pēc atgriešanās no Zviedrijas motivācija trenēties sāka strauji noplakt. Visu laiku jutos noguris un neizgulējis. Gada pēdējās dienās tomēr kaut kā izdevās saņemties un ar to visu tikt galā. Savukārt, 1. janvāra saulīte un interesantā Magnēta distance Mežaparkā pa ilgiem laikiem beidzot lika tā pa īstam pasmaidīt.

Neskatoties uz to, ka šonedēļ bieži līst, treniņos ir nebeidzama cīņa ar tumsu un pretvēju, darbā ne viss iet kā gribētos, kā arī brīžiem uznāk tāds nevaldāms īgnums — dienas izskaņā es tomēr atkal varu pasmaidīt. Viss ir galvā. Laimīgu Jums Jauno Gadu!

Vakar pirmo reizi piedalījos Mārtiņa Lindes rīkotajā Trakajā Zosī, vienā komandā kopā ar Kalvi un Rasu. Šīs mazās piedzīvojumu sacensības viennozīmīgi bija lieliskas — ar daudz sarežģītām un bezgala interesantām distancēm un uzdevumiem. Kāju posmā mums izdevās uzvarēt, pat diezgan pārliecinoši. Diemžēl erudīcijas spēlē mēs nebijām pietiekoši veikli un attapīgi, tāpēc kopvērtējumā ierindojāmies 2. vietā. Kāju posmā pavadījām gandrīz 5 stundas, pieveicot 25.8 km Saulkrastu apkārtnē.

Liels paldies par ideālo “Zosi” Mārtiņam, viņa ģimenei, draugiem un, protams, maniem superīgajiem komandas biedriem, kas pēdējā brīdī laipni uzņēma mani savā komandā. Šodien, savukārt, ar Marģeru devāmies orientēties uz Kalngali.

It was an awesome Autumn-ish weekend in Sweden. Late on Friday afternoon I flew from Rīga to Skavsta in the company of Jānis and Laura. Soon after landing we split and headed in different directions and just before eight I was already running a training on Ärla’s eljusspåret. After sweet nine hours of sleep and a refreshing morning run I was ready to head south to Mariannelund and Småland.

The competition center stretched across lightened up bandy field looked perfect for night orienteering event. It even seemed to be warmer there than anywhere else with almost subzero temperature. Luckily I could spend the few hours prior to the start in the warmth of Ingatorp’s sports hall getting inspired by watching Green Lantern movie on my smartphone. Half past eight I was already heading towards the first control, little bit taken aback by detailed map and much more difficult terrain than expected — it caused me some time in the beginning as I got a little bit lost just before the first control and failed to think rationally choosing a route-choice to the third. As a result I was caught by Olle Böstrom by approximately 2 minutes. The first and only thought at that moment was to try to hang up behind him for a while until either he runs away or a different forking splits us.

It wasn’t easy to keep up with him and a couple times I though he was gone, however, his reflexive pants helped to spot him in a mass of other runners. All in all, it worked well and I got through with it for a while before hitting a different forking, i.e. 41 instead of 52. Then he was gone, while I was running around the cliff and back towards the control. I’d lie if I told you I wasn’t surprised when I caught up with Olle at the next control. On the way to the next control he stopped in the middle of the leg, and as I knew that I still had to go quite a bit further, we split again. I never met him afterwards. The rest of the course went cautiously alright, except that I hit 91 ahead of 116 — the weird zig-zag to 117 is just an unadjusted GPS, where I took the path.

It’s one of the better feelings to punch the last control and head towards the run-in after good night performance. Especially since I am still quite weak and insecure night orienteer. I and Ärla IF’s first team were even mentioned by the speaker more than once, as together with Karl Walheim on the first night leg we had placed 4th at the time of my finish and 12th after all the teams had finished. It also turned out that I had somehow ran away from Olle and finished some minutes ahead of him.

Hot shower was a superb reward for the race, however, the sports hall, which seemed warm to be in and watch a movie, didn’t seem warm at all when it came down to spending a night there trying to sleep without a sleeping bag and the thinest blanket like thing to wrap myself in. Contrary to the popular belief that night leg runners in Smålandskavlen spend Sunday cheering for their teammates on day legs and resting, I was set to run another and longer leg in Ärla IF’s second team, which came last after night, whole 25 minutes behind second last. Of course, as we were so much behind, it was a shortened mass-start leg for me, half an hour after the winning team of Kalevan Rasti had finished. At first and actually all the time until the start I thought I’d take it easy, but as I tried to win the mass-start spurt I changed my mind and engaged into usual competitive mode, willing to prove myself that I could run better than at night. Also, who runs a training in a relay competition? And yes, I know that it is illegal to run twice in the same relay, but who cares if the other team I am running for is clearly last.

I did well in general and had enough power to push myself towards the finish on just 1.6 km shorter leg than the actual last leg. And it was super cool to be cheered by all of my clubmates on the way to the finish after another good race. Later that day I returned back to Ärla together with Jānis and Karl. An hour long run with them on Monday morning in absolutely gorgeous sunny weather was a perfect end to the weekend.

One week later I met some clubmates for a brief moment during their cruise weekend to Rīga, and they called me Per Gustavsson. Hopefully it doesn’t stick, although it has a good chance since my real name is harder to pronounce.

Pagājušā gada titulu nosargāt neizdevās, jo kļūdījos nepiedodami daudz. Šoreiz gan neviens neiztika bez lielām kļūdām, tāpēc izdevās tikt vismaz pie bronzas, 46 sekundes aiz Mārtiņa Sirmā un zelta. Treniņos un citās nakts sacensībās gūtā mācība laikam palika mājās, jo arī šoreiz es pārāk maz skatījos kompasā, pārāk daudz domāju par to, par ko distancē nav jādomā, un gandrīz nekoncentrējos. Kaut kādā ziņā noteikti pietrūka tas, ka nav pa nakti skriets normālā 1:10 000 mērogā ar 5 m augstumlīknēm.

Otrdien gan ar Marģeru, Jāni un Edgaru bijām aizbraukuši uz nakts Meridiānu Cēsu apkārtnes Siļķupītē, lai vismaz vienu reizi paskrietu līdzīgā apvidū ar īsto mērogu un tiem pašiem kontrolpunktiem, kas tiktu izmantoti LČ. Uzreiz bija skaidrs, ka pēc nakts Magnētiem ar 2.5 augstumlīknēm un 1:7 500 mērogu ir mainījusies attāluma izjūta, un visi objekti tiek gaidīti daudz ātrāk, tāpat, karte nav piesātināta ar sīkām detaļām, un daudz lielāku lomu spēlē precīza virziena noturēšana. Protams, Cēsu pusē mežs ir daudz zaļāks, kas būtiski apgrūtina taisnvirziena skriešanu. Ieskanēju šodien Meridiāna karti, uzliku GPS ceļu un sapratu, ka to vajadzēja izdarīt vēl pirms Latvijas čempionāta, jo tas daudz labāk palīdzētu aptvert otrdien pieļautās kļūdas un, iespējams, no kādas kļūdas izvairīties arī vakar.

Paša čempionāta karti ar detalizētāku analīzi un aprakstu angliski var skatīt manā karšu arhīvā. Atceroties kļūdu uz 11. punktu vēl joprojām gribas bļaut aiz dusmām uz sevi. Tur es biju gatavs padoties, un, iespējams, tikai pateicoties Marģera solījumam, ka viņš beigs orientēties tad, kad atkal mani uzvarēs kādās sacensībās, izdevās saņemties un turpināt cīnīties ar sevi un distanci. Rezultātos mūs šķir tikai 1:13.

Trūkst vārdu, nav īsti vēlmes rakstīt, bet kaut kā šo nedēļas nogali vajadzētu iemužināt arī vārdos. Lai iet īss un kodolīgs apraksts, ar nesaistītiem teikumiem. Auksta, bet saulaina nedēļas nogale Södertälje pievārtē. Ryanair turpeceļā, prāmis atpakaļ.

Dzīvošana Ärlā, pārvietošanās ar pavisam jaunu Ford Mondeo. Astotā 25-manna pēc kārtas, šoreiz pavisam jaunā veidolā — kā pirmā etapa skrējējs. Ļoti ātra un samērā vienkārša distance. 19. vieta finišā ar laiku 37:04, 1:31 aiz pirmā, ar tikai vienu pavisam mazu kļūdiņu. 41. vieta komandai, tikai divas vietas sliktāk kā pagājušogad, neskatoties uz to, ka šogad vairāki spēcīgi skrējēji netika, vai skrēja slimi un traumēti.

Sals naktī uz svētdienu, temperatūra zem nulles dažas stundas pirms starta, vēlāk saulīte un iespēja izbaudīt īstu zeltu rudeni pasaulē lielākajās viendienas sacensībās. Vairāk kā 4000 dalībnieku 25-mannakorten. Starts H21-2 grupā, jo priekš elites nav Zviedru ranga. Tā pati karte, kas sestdienas stafetē, daudz īsu etapiņu un krietni tehniskāka distance pa iepriekšējā dienā piedzīvoto. Viena maza kļūdiņa uz 5. kontrolpunktu, ātras un precīzas beigas, un rezultātā 2. vieta ar laiku 25:07. Ilgu laiku uz rezultātu dēļa turējos pirmajā vietā, cerot uz savu pirmo uzvaru Zviedru sacensībās, bet nekā, beigās fantastisku laiku izskrēja 2010. gada pasaules čempionāta bronzas medaļnieks sprintā, apsteidzot mani par 1.5 minūti. Urbis gāja secen un balvā saņēmu maisu ar ekoloģisku Itāļu pārtiku.

Ceļš uz Stokholmu ar Pan-Kristianstad autobusu un vilcienu, pica Stokholmas centrā, autobuss līdz ostai un garais ceļš ar MS Festival uz Rīgu jautru orientieristu ielenkumā.

Tāpat kā pagājušogad, arī šogad izdevās uzvarētu nakts Magnēta kopvērtējumu. Arī Mārtiņa Skujenieka veidoto alternatīvo kopvērtējumu, kas tiek rēķināts pēc Latvijas kausa principa. Šogad krietni vairāk kļūdījos, jo nespēju sevi piespiest piebremzēt punktu rajonos. Kaut gan pēdējos divos Magnētos gāja jau krietni labāk. 22. oktobrī kļūdām vietas nebūs. Gandrīz visas kartes ir pieejamas karšu arhīvā. Prieks, ka oficiālā kopvērtējuma augšgalā dominē Ozona skrējēji.

Šim rakstam būs ļoti garš ievads, tāpēc tie, kam interesē tikai un vienīgi Latvijas čempionāta apraksts, var droši sākt lasīt ar 5. rindkopu. Šis gads man nav bijis diez ko veiksmīgs — trauma ziemas treniņperiodā, motivācijas trūkums un banāla nevēlēšanās iziet paskriet pēc garajām darba dienām. Pavasarī es spēju saņemties tikai uz pāris nedēļām pirms katras no lielajām Skandināvu stafetēm. Pirmā Kāpas diena bija drausmīga, taču nākamās divas dienas kļuva par apliecinājumu tam, ka vēl joprojām esmu uz kaut ko spējīgs. Pa lielam tas gan manā sportiskajā dzīvē neko nemainīja, jo nedēļā pēc Kāpas es aizvadīju tikai vienu skriešanas treniņu. Tomēr, ar katru dienu pieauga vēlme atsākt trenēties, ko es arī mēģināju darīt sākot ar 11. jūliju. Izturēju tikai 4 dienas. Periodā no 15. līdz 29. jūlijam skrēju tikai vienu vienīgu reizi, kas pēdējo četru gadu garumā ir lielākais, ar slimošanu un traumām nesaistīts, treniņrobs. Kas gan daļēji ir saistīts arī ar braucienu uz Maskavu.

29. jūlijā nolēmu Valteram sastādīt kompāniju 3000 metru testā. Noskrēju pa 9:58 un pārliecinoši viņam piekāpos. Tas varbūt arī kļuva par tik ļoti nepieciešamo lūzumpunktu. Kārtējo reizi nācās atcerēties, ka man tik ļoti patīk tieši ātra orientēšanās, ko gan nevar sasniegt, ja nespēj pavilkt kājas. Ar 2. augusta 15 km skrējienu sākās jauns posms manā sportiskajā dzīvē. Mērķi? Latvijas čempionāts vidējā un stafetē, Kruševo Cup Maķedonijā, 25-manna un Latvijas čempionāts naktī.

Nolēmu, ka no trenēšanās “pa kluso” nebūs nekāda ieguvuma un pirmo reizi visus treniņus sāku likt Endomondo treniņdienasgrāmatā, kas negaidīti kļuva par būtisku palīgu motivācijas noturēšanā, it īpaši tāpēc, ka visus savus treniņus līdz ar augustu sāka likt arī Jānis Kūms. Kaut arī viņš skrēja daudz vairāk par mani, ar mērķi sagatavoties Zviedrijas čempionāta ultra-garajai distancei, es centos neiepalikt un mazliet viņu arī izaicināt, vismaz kādu dienu noskrienot garāku treniņu. Daļēji pateicoties no jauna atgūtai motivācijai, daļēji arī Jānim, kā arī dažiem citiem cilvēkiem, augustā izdevās pieveikt 419 km 35.5 stundās, no kuriem skriešus 398 — priekš manis sen neizjusts treniņapjoms. Skriešana un treniņi atkal sāka sagādāt prieku un baudu.

Magnētos Vārnukrogā, Langā un Ummī, kā arī Gata Caica 25. dzimšanas dienas mačs ļāva atgūt orientēšanās garšu, applūdinot smadzenes ar endorfīniem. Savukārt klubu stafetes kļuva par pirmo nopietno pārbaudījumu, kuru es tā īsti neizturēju. Lai nu kā, mēs varējām svinēt uzvaru, un visā visumā tā bija fantastiska diena, kas kļuva par vēl vienu būtisku atzīmi ceļā uz nospraustajiem mērķiem.

Te nu es beidzot esmu nonācis līdz pašam čempionātam, kas šoreiz notika Kāpas 2. un 3. dienas kartēs Smiltenes pievārtē. Lielais čempionāta mērķis? Izbaudīt un nekļūdīties. Mazie mērķi? Divi individuāli skrējieni, skaidrs plāns katram kontrolpunktam, virziens, leģenda un pēdējā piesaiste. Ātrums ir tāds, kāds tas ir. Lielāks ātrums vairumā gadījumu noved pie kļūdām. Stundu pirms vidējās distances starta centos sevi pārliecināt, ka man viss patīk, pilnīgi viss patīk, arī lielā lietusgāze. Līdz 20. punktam viss gāja kā pa sviestu, stingri pieturoties pēc plāna. Varbūt vienīgi uz 10. paņēmu pārlieku drošu variantu. Taču par izšķirošu kļuva priekšpēdējais punkts, kur atslābinājos un nepārbaudīju virzienu brīdī, kad pienāca laiks doties lejā no kalna pirms paša punkta, kā rezultātā — apjukums, kļūda uz 1 minūti un zaudēta bronzas medaļa. Šo kļūdu vēl ilgi nespēšu sev piedot. Secinājums? Koncentrēties līdz finiša taisnei.

Stafetē mēs bijām kā melnais zirdziņš — spēcīga komanda, kas ir spējīga sagādāt pārsteigumu un izstumt no trijnieka kādu no favorītu komandām. Viens no Latvijas jauniešu izlases līderiem — Dāvis Dišlers pirmajā, Pasaules junioru čempions un viens no visu laiku labākajiem Latvijas orientieristiem — Ivars Žagars otrajā, un es noslēdzošajā etapā. Dāvis bija lielisks, finišējot trešajā vietā un zaudējot tikai sekundes diviem Jāņiem. Ivars bija tikpat lielisks, apsteidzot iepriekšminētās komandas un piekāpjoties tikai varenajam Artūram. Es mežā devos 2. vietā, divas minūtes aiz Andra Jubeļa. Šoreiz plānu izdevās izpildīt par visiem simts procentiem un stabili noturēties sudraba medaļas pozīcijā… kas arī bija viss, par ko mēs varējām priecāties pēc finiša. Diemžēl Dāvis paņēma nepareizu punktu, izskrienot arī cauri īstajam, bet to nezinot. Numuri vienmēr ir jāskatās, taču kam negadās. Arī tāpēc šis sporta veids ir tik interesants un neprognozējams. Arī Lauri Sild un Dāvis Sārs šoreiz pieļāva identisku kļūdu.

Mēs ticējām un cerējām, mēs parādījām, ka arī melnais zirdziņš nemaz nav tik melns. Mēs bijām labi. Dāvi, tu biji labs, neskatoties ne uz ko! Nākamgad mēs atgriezīsimies, vēl spēcīgāki. Vidējās distances karte ar ceļu. Stafetes karte ar GPS ceļu. Foto — Dace Buža.

Ozons uzvarēja 2011. gada klubu stafetēs. Karte ar GPS ceļu. Foto — Magnēts

Pirms deviņiem gadiem pasaules skolēnu čempionātā Portugālē Latvijas jauniešu izlase izcīnīja uzvaru komandu vērtējumā. Arī man tika pasniegta zelta medaļa, kaut arī es to nebiju pelnījis. Nevienā no distancēm es nedevu nevienu ieskaites punktu. Šodien, šī medaļa vēl joprojām izsauc dalītas jūtas — prieku par komandas biedriem un vilšanos sevī. 2011. gada kluba stafetes ir kā Portugāles spoguļattēls.

The charts below represent Ärla IF’s performance in the three biggest Scandinavian relays since I started running these relays for the club. The only exception is Tiomila 2009, when I got sick a week before and didn’t take part. The only disqualification in Jukola was caused by me mispunching on one of the earlier legs. Since this year we have had a refreshed team in both Tiomila and Jukola, with several newcomers and me as the oldest team member, and I was born in 1987. Our potential for this year’s Tiomila was top 20, but two injuries before and during the relay didn’t allow us to compete among the best. Jukola looked even more promising and injury free, however, big mistakes already on the first leg didn’t get us anywhere near the goal.

But we are all young and eager to improve Ärla IF’s best ever Tiomila result — fourth place, achieved several decades ago. Being able to run in Ärla’s first team and the dream of once winning one of the biggest relays is the main reason I’ve never fully given up on training. 7 years ago, when I joined the club together with Edgars Sparāns, we improved Ärla’s position in U-Tiomila by 20 places and finished as 39th. Then, after finishing the last leg in freezing rain, I told our club leader Johnny that in two years time we would win the relay. We won already a year later in 2004, with a help of Marģers Kietis and Kalvis Mihailvos. In 2005 we won again. We have now grown up and it is time to go for a win in the big Tiomila!

Read More »