Šodien karšu arhīvā saliku visas 2007.gada kartes, gan sacensību, gan treniņu. Tagad tur kopumā jau ir 223 kartes. 2007.gads bija man pēdējais gads junioros, kā arī visveiksmīgākais manā orientēšanās karjerā. Kopā ar Kalvi un Miku izcīnīju Pasaules junioru čempionāta stafetes bronzu, iekļuvu pieaugušo izlasē un startēju Pasaules čempionātā Kijevā, veiksmīgi startēju O-Ringen 5-dienās  un Eiropas junioru kausā Francijā. Kā arī, gada izskaņā tiku iekļauts valsts A izlasē, un novembrī piedalījos 2008.gada Pasaules čempionāta treniņnometnē Čehijā. Gada laikā es paspēju apmeklēt 14 valstis, to skaitā Austrāliju, Malaiziju, Franciju, Norvēģiju, Itāliju, Čehiju, Vatikānu un Ukrainu. Kopumā 111 dienas tika pavadītas ārzemēs, ar 30 pārlidojumiem.

Par godu šim veiksmīgajam gadam, manam 100.ierakstam, kā arī vienkārši, lai nepazūd, publicēju savus iespaidus no Pasaules junioru čempionāta stafetes.

Šis bija mans pēdējais junioru čempionāts un arī pēdējā iespēja izcīnīt medaļu. Indivudālajās distancēs negāja tā kā es to būtu vēlējies. Vienīgā reālā iespēja pacīnīties par medaļām bija vidējā distance, bet arī šeit daudzās kļūdas liedza man ne tikai iekļūt sešiniekā, bet arī četrdesmitniekā.

Bija palikusi viena vienīga iespēja tikt pie tik ļoti kārotās medaļas – stafete. Disciplīna, kur pat izcili veikta distance negarantē labu rezultātu. Visiem trīs komandas skrējējiem savas distances ir jāveic vairāk nekā labi. Etapus bijam sadalījuši praktiski uzreiz, kad tika noskaidrota izlase uz šo pasaules čempionātu. Baltijas čempionāta stafetē speciāli startējām tieši šādā sastāvā (Mikus 1. etapu, Kalvis 2. un es trešo), tomēr tur mums tik labi neveicās. Neviens no mums toreiz neparādīja, uz ko ir spējīgs.

Šī stafete jau bija pavisam kaut kas cits. Cita diena. Citi laika apstākļi un apvidus. Cita konkurence. Cita Zemes puslode, un visbeidzot, piektdiena 13. Mūsuprāt, ļoti veiksmīgs datums. Numurs arī iekrita daudzsološs – 111. Bet, ja nopietni, tad bijām gatavi cīnīties un parādīt visiem, ka mēs tomēr esam uz kaut ko spējīgi, un pat šādā apvidū varam uzrādīt augstvērtīgus rezultātus.

Tā kā starts bija paredzēts jau pusdesmitos, tad arī jāceļas bija atbilstoši – uzreiz pēc sešiem no rīta. Gulēju labi, tāpēc piecelties nesagādāja nekādu problēmu un arī jutos izgulējies. Ierastā rīta duša, auzu pārslu putra ar sulas glāzi brokastīs, potīšu noteipošana, atkārtotā līdzpaņemto mantu pārbaude un esmu gatavs kopā ar pārējiem doties uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz sacensību norises vietai. Lai arī saģērbāmies diezgan silti, tomēr tā rīta aukstajam laikam ar to bija par maz un pat cimdi un cepure nespēja dot pietiekamu siltumu. Apstaigājām sacensību centru līdz precīzi zinājām, kur kas atrodas un kur katram būs jāskrien startā un skatītāju kontrolpunktos. Kamēr vēl staigājām apkārt un apspriedām to, kur būtu labāk redzēt startu, Mikus jau saģērbies devās sildīties.

Attiecībā uz stafetēm es vienmēr esmu bijis liels optimists un ticējis, ka nav nekā neiespējama. Arī šogad es biju pārliecināts, ka mēs varam, ja ne par medaļām, tad par sešinieku noteikti cīnīties, tāpēc vēl iepriekšējā diena solījumu (ja interesē kādu, tad varat man personīgi jautāt), kuru arī biju gatavs pildīt gadījumā, ja mēs tomēr netiksim sešiniekā. Biju ļoti iepriecināts, kad ieraudzīju Miku līdergrupā pie pirmā skatītāju kontrolpunkta. Vēl lielāks prieks mani pārņēma, kad viņš iznāca kopā ar līderiem arī pie otrā skatītāja. „Jā, viss iet pēc plāna, mēs šobrīd cīnāmies par visaugstākajām vietām” – nodomāju es. Arī finišā Mikus bija kopā ar pirmajiem un pat vairāk nekā minūti priekšā norvēģu 1. komandas skrējējam. „Malacis, beidzot arī viņam izdevās parādīt savu potenciālu.” Kad Kalvis kā līderis parādījās pie pirmā skatītāja, tad paspīdēja arī cerība uz cīņu par zeltu. Tomēr pie otrā skatītāja čehs jau bija atrāvies no grupas, Kalvis bija trešais uzreiz aiz norvēģa. Arī finišā Kalvis saglabāja trešo pozīciju (pēc lieliski veikta etapa pacēlies no 8. vietas startā). Ar domu „Ideāli, šī iespējams tiešām ir mūsu diena, un mēs esam reālā cīņā par medaļām. Tagad viss ir atkarīgs tikai manis” es devos distancē.

Protams, es biju ļoti uztraucies, bet tas bija tikai dabiski. Šādai situācijai es biju gatavs, jo kā nekā daudzus gadus esmu skrējis pēdējos etapus un neskaitāmās reizes veiksmīgi startējis līderpozīcijās. Sekunžu robežās aiz manis mežā devās abas zviedru komandas, čehu otrā komanda, norvēģu otrā komanda un nedaudz tālāk arī Šveices pirmā komanda. Pēc pirmā kontrolpunkta vadībā izvirzījās čehs, tad sekoju es kopā ar norvēģi un nedaudz aiz muguras arī abi zviedri. Skrienot uz otro manīju arī šveicieti, kas vēl devās uz pirmo kontrolpunktu. Pie pirmā skatītāja biju kopā ar čehu, vēl joprojām ar abiem zviedriem aiz muguras.

Nākamo punktu ņemot ļoti ātru apakārtvariantu garajā etapā, čehs pamazām sāka attālināties (kā nekā šī gada pasaules junioru čempions sprintā Vojtech Kral). Tad es izstrādāju savu gala stratēģiju. Čeham pakaļ nedzīties, lai nepāršautu par strīpu un nekļūdītos, jo viņš tāpat ir no otrās komandas un pirmā viņiem ir līderos, tātad viņš vietu gala rezultātos man neatņem, tātad arī medaļu. Turpināt distanci vairāk vai mazāk savā tempā nepalaižot zviedrus, kuri tai brīdī arī bija vienīgie, kas spēja mums atņemt medaļu. Pie lielas veiksmes es, protams, arī nezaudēju cerību uz to, ka tomēr spēšu apsteigt gan čehu, gan iespējams, ja viņi kļūdās, kādu no pirmajiem diviem. Tomēr galvenais mērķis tajā brīdī bija cīņa ar zviedriem. Esmu ar viņiem daudz sacenties zviedru sacensībās, gan individuāli, gan stafetēs un zināju, ka spēju viņus abus uzveikt. Pārsimt metru attālumā no 51. punkta (skat. manu karti) es ieraudzīju, kā čehs paņem zemo farstu (74. punkts). Tajā brīdī viņš arī pazuda no mana redzesloka līdz distances beigām. Savukārt, es kopā ar vienu zviedru pirmās komandas skrējēju devos augšā uz 51. Atzīmējoties tajā, es sapratu, ka otra zviedra blakus mums nav, un, ka viņam visticamāk bija tas zemais farsts, un viņš tagad jau ir mums priekšā. Ātri devāmies lejā no kalna uz nākamo kontrolpunktu un, jau tuvojoties tam, ieraudzījām otro zviedru. Skrienot apkārt pa taku uz 73., arī tas no pirmās komandas pagāja man garām. Skrēju abiem cieši aiz muguras, gaidot īsto brīdi „uzbrukumam” (ar vienkārši sešinieku vairs jau nu negribējās samierināties). Ilgi nebija jāgaida, jo jau punkta rajonā abi acīmredzami kļūdījās – viens apstājās un otrs devās tālāk pa nogāzi, iespējams, uz 52. Es savu punktu skaidri redzēju un metos ātri pie tā. Paņēmis to un uzmetis skatu uz nogāzi, kur vēl joprojām manīju vienu no zviedriem, sapratu, ka nu šī ir tā mana iespēja tikt no viņiem abiem vaļā (vēlāk pēc finiša viens no zviedriem atzinās, ka temps uz ceļa bija tik liels, ka ieejot mežā viņš vairs nespēja noteikt precīzu mūsu atrašanas vietu). Metos, cik vien ātri varēju, uz nākamo kontrolpunktu.

Abus nākamos paņēmu bez problēmām un sapratis, ka zviedri tiešām ir kļūdījušies un esmu jau kādu gabalu atrāvies, cik vien ātri varēju, turpināju skriet uz otro skatītāju kontrolpunktu. Diemžēl, nedaudz sapriecājies par radušos situāciju, aizskrēju pa nepareizo pusi kalnam virzienā uz skatītāju kontrolpunktu. Sapratis to, vēl vairāk palielināju tempu. Izskrēju caur startam un gar žogu devos vārtiņu virzienā, kuriem obligāti bija jāizskrien cauri (beigās izrādījās, ka nebūtu es aizskrējis pa nepareizo pusi kalnam, būtu iznācis uz otro skatītāju uzreiz aiz otrās čehu komandas). Skrienot gar žogu tos 100 metrus bija nedaudz dīvaini redzēt visus pārējos cilvēkus, jo bija pilnīgs klusums. Visu uzmanība bija vērsta uz otro pusi, no kurienes man arī vajadzēja parādīties, ja es nebūtu kļūdījies. Tikai, kad es jau biju dažu metru attālumā no vārtiņiem un tur stāvošās Latvijas izlases, pagriezās Kalvis un, pēc pāris sekunžu izbrīna pilna skata, sāka bļaut. Tad arī visi pārējie mani pamanīja. Tajā brīdī es fiziski sajutos tik slikti, kā nejutos nevienā citā distances brīdī. Man bija grūti noturēt ūdens glāzi dzerampunktā un atzīmēties kontrolpunktā. Es neredzēju neviena cilvēka seju. Dzirdēju tikai Gata Berķa, Mika un Kalvja saucienus „Orientējies! Orientējies līdz galam!”.

Vēlāk man pastāstīja, ka komentētājs teica, ka es izskatos tik noguris, ka visticamāk nespēšu noturēt mūsu medaļas pozīciju. Man tiešām bija grūti, es atskatījos, lai vēlreiz pārliecinātos, ka nenāk zviedri un paņēmis labo variantu devos uz nākamo kontrolpunktu. Es tikai atkārtoju – „nekļūdies un tev būs medaļa”. Pieveicot kalnu pie 68. kontrolpunkta, man beidzot atvērās finiša elpa, un es atkal varēju samērā ātri paskriet. Precīzi paņēmis priekšpēdējo kontrolpunktu, es priecīgs metos uz pēdējo. Kaut kas man lika domāt, ka neviens nav pagājis garām. Savādi, bet es biju pilnīgi par to pārliecināts. Es to vienkārši zināju. Mēs esam trešie. Mums, man, visai Latvijas izlasei, visai Latvijai ir medaļa. Tuvojoties pēdējam kontrolpunktam, es par to pilnībā pārliecinājos. Nu un kas, ka nedaudz pirms manis finišēja čehu otrā komanda. Ne brīdi distancē, ne finišā, viņi mani neuztrauca, jo es zināju, ka viņi neatņem manu kāroto medaļu. Tāda bija mana stratēģija, kas šoreiz pilnībā sevi attaisnoja. Finiša taisnē mani gaidīja Kalvis, Mikus kopā ar lielu Latvijas karogu. Jā! Mēs to paveicām. Mēs visi saņēmāmies un pierādījām visiem, uz ko esam spējīgi. Perfekts nobeigums savam pēdējam pasaules junioru čempionātam. Apsveikumi un rokas spiedieni no igauņiem, lietuviešiem, krieviem, čehiem, norvēģiem, austrāliešiem un daudziem citiem, tai skaitā nepazīstamiem austrāliešu skatītājiem vēl jo vairāk papildināja šo neizmirstamu prieka brīdi. Ko vien ir vērti kādas austrālietes vārdi: „Apsveicu! Es tiešām ar jums lepojos, it īpaši tāpēc, ka mana mamma ir no Latvijas”

Kluba stafetēm es centos pieiet pavisam nopietni, lai pārbaudītu savu organismu pie pilnas slodzes un augsta stresa. Sacensību centrā ierados diezgan laicīgi un jau stundu pirms starta saģērbos, lai par to vēlāk nebūtu jādomā un varētu agri iet sildīties. Jāsaka, ka lietus un aukstums, ja sākumā netraucēja it nemaz, dažas minūtes pirms starta jau lika mazliet drebē, taču neskatoties uz to, bija patīkami stāvēt uz starta līnijas 55 cilvēku konkurencē, kas jau mazliet atgādināja lielo Skandināvu stafešu startus. Plāns galvā bija skaidrs – uzsākt mierīgi, ielasīties kartē un, pašam kontrolējot situāciju, nekļūdīgi tikt līdz pirmajam punktam. Ja par to, vai starts sanāca mierīgs vai nē, vēl varētu strīdēties, tad pārējās plāna daļas tika veiksmīgi izpildītas – pie sava  farsta es biju pirmais.  Pie trešā, pēc nelielas Jāņa Krūmiņa kļūdiņas, izvirzījos vadībā, taču ne uz ilgu laiku. Ceļā uz 4. punktu sekoja mana šodienas liktenīgā kļūda – es izvēlējos apkārtvariantu pa ceļu, kas tobrīd šķita ātrāks, nekā taisnais cauri zaļajam un purviem. Jānis Krūmiņš kopā ar Jāni Kūmu, savukārt, izvēlējās iet pa taisno. Pusceļā uz 4. pamanīju, ka aiz muguras man ir vien Toms Vetis, bet pārsimt metrus pirms punkta sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizo variantu – Jāņi bija kādus 50 metrus priekšā. Atlikusī distance, līdz pat 12. punktam, izvērtās par pakaļdzīšanos.

Līdz pirmajam skatītāju punkta Toms bija iepalicis, tāpēc redzamības attālumā bijām palikušu vien mēs trīs. Ceļā uz 10. es pat pamanījos uz brīdi pietuvoties, taču tālāk, vai nu Jāņi palika ātrāki, vai man sāka aptrūkties spēks, bet viņi atkal sāka attālināties. Ja es būtu kopā ar viņiem, pāris vai kaut vai desmit metru attālumā, tad viņu tempu uzturēt nebūtu  problēmu, taču, esot vienam, kaut arī redzamības attālumā, tas it nemaz vairs nebija vienkārši. Ja 4. punkta varianta izvēli, kā arī citas neizmantotās minimālās iespējas pietuvoties distances laikā, vēl varētu novelt uz veiksmes/neveiksmes faktoru, tad tas, ko es izdarīju uz 12., nav piedodami. Es tik ļoti aizrāvos ar pakaļdzīšanos, ka aizskrēju 150 m garām savam farstam (attapos pie tumši-zaļā meža pleķīša). Jo elementārāks etaps un elementārāks punkts, jo sāpīgāka kļūda. Nekad nedrīkst zaudēt galvu! Kad metos atpakaļ uz punktu, tad garām man aizskrēja Toms, kuram, acīmredzami, bija tas pats farsts, ka Jāņiem. Līdz pat finišam dzinos pakaļ Tomam, bet tā arī nenoķēru.  Finišā 38:30 uz 8.35 km (4:36 uz km) mazliet vairāk kā pusotru minūti aiz Jāņiem.

Secinājumi pēc šodienas: šodien bija lābāk, nekā  magnētā Langstiņos, ja varbūt ne fiziski (pēc izjūtām distancē), tad tehniski noteikti – šodien nebija nekādu blakusdomu. Es gandrīz nekad netrenējos no rītiem, tāpēc ir tikai dabiski, ka dienas pirmajā pusē organisms vēl nav īsti pamodies (arī šī iemesla dēļ biju priecīgs par lietu distancē). Kājas man galīgi nestrādā vienādi, jo pēc distances labās kājas apakšstilbs bija piedzīts līdz sāpēm (jutu jau pusdistancē), kamēr kreisai it nemaz. Vēl tagad desmitos vakarā man sāp galva, kaut arī esmu jau paguvis atpūsties un mazliet pagulēt, kas liecina vien par to, ka distancē bija pamatīga slodze. Domājot par LČ, pozitīvi ir tas, ka vidējā distance norisināsies pēcpusdienā, apvidus būs krietni tehniskāks un ne tik ātrs. Izredzes pienācīgi nostartēt Irbenē saglabājas.

Paldies kluba biedriem un OK Vigai par lielisko atmosfēru šajā lietainajā dienā! Kā arī Auseklim un Magnētam par teicami noorganizētām sacensībām, keksu un kopbildi. Īpašs paldies Dacei par unikālo action bildi!

Kā jau es iepriekš rakstīju, tad manas orientēšanās gaitas sākās tālajā 1994.gadā, 7 gadu vecumā. Tāpat, es minēju, ka orientēties patstāvīgi es sāku tikai labu laiku vēlāk. Lūzumpunkts bija ziemas nometne Cēsīs, kur kārtējā treniņā, skrienot pa dziļām kupenām brālim aiz muguras, mani apturēja treneris Aivars Mazzariņš un teica, ka, ja es vienmēr skriešu pakaļ brālim, tad tā arī nekad neiemācīšos orientēties pats. Protams, tik maigi tas neizskanēja, jo toreiz atstāja uz mani diezgan lielu iespaidu (cik nu lielu iespaidu var atstāt trenera teiktais uz 8-gadīgu bērnu). Kopš tās reizes es vienmēr centos skriet patstāvīgi. Gāju, skrēju, orientējos, bet nekad nevarēju atrast visus kontrolpunktus, vienmēr vismaz viens bija tik āķigs, ka lika man padoties. Tad nāca kārtējais lūzumpunkts – Stopkrāna stafete Baltezerā.

Uz starta līnijas toreiz stājās vien 2 komandas, pie tam mēs ar brāli bijām dažādās komandās. Jau toreiz man tika iedalīts pēdējais etaps. Kad pienāca mans laiks doties mežā, mana komanda jau bija stipri iepalikusi, taču cerība uzvarēt vēl saglabājās, jo pretinieku komandai pēdējo etapu veica sportists vārdā Kārlis Laiviņš, kurš bija tik tikko sācis orientēties. Tai pašā laikā, lai mana komanda vispār finišētu ar rezultātu, man pirmo reizi mūžā bija pašam jāatrod visi kontrolpunkti. Taču, tāpat kā visās iepriekšējās reizēs, arī tad vienu punktu es nekādīgi nespēju atrast un atkal būtu padevies, ja vien tās nebūtu komandas sacensības. Jau toreiz, 8 gadu vecumā, es apzinājos, ka nedrīkstu iegāzt komandu. Daudz laika es pavadīju meklējot 2.kontrolpunkta bedri un biju tik neaprakstāmi laimīgs, kad pēc vairākiem mēģinājumiem beidzot ieraudzīju sakran-balto lukturi. Tas bija ielikts tik dziļi bedrē, ka ieraudzīt to, ja vien nestāvi pie paša punkta, nebija iespējams. Kārlim gāja vēl sliktāk, tāpēc mana komanda uzvarēja. Vēlāk par šo uzvaru mēs katrs dabūjām divas melnas krūzes – mana pirmā balva orientēšanās sportā, par pirmo reizi, kad tika atrasti visi kontrolpunkti. Vislabāko laiku no mums sešiem toreiz uzrādīja mans brālis, un es vēl ilgi nespēju saprast kāpēc viņam arī neiedeva balvu.

Kopš tās reizes ar punktu atrašanu man veicās krietni labāk un jau 9 gadu vecumā es izcīnīju savu pirmo Latvijas čempionāta medaļu 12 gadīgo grupas sprintā.

Vai Jūs varat šajā fotogrāfijā atpazīt mani un manu brāli?

Šodien magnētā, pēc kārtējās kļūdas distancē, iedomājos, ka varbūt ir vērts atgriezties pie pašiem orientēšanās pamatiem – beidzot iemācīties strādāt ar kompasu un virzienu, lasīt sīkas detaļas un vizualizēt apvidu. Noteikti ir, jo šādi kļūdīties nedrīkst, un tam nav attaisnojuma (attaisnojums, protams, vienmēr ir turpat aiz stūra). Vispār, šodien pēc plāna bija paredzēts mierīgs 70′ skrējiens, bet tā nu sanāca, ka tieši šodien man negribējās skriet lēni un negribējās arī skriet Mežaparkā. Laikam apnicis. Ticiet vai nē, bet zīmējot karti magnēta startā, es uztraucos, patiešām, uztraucos kā pirms svarīgām sacensībām. Gribēju skriet nekļūdīgi un baidījos, ka man tas neizdosies. Gribēju pārbaudīt savas spējas pirms svētdienas kluba stafetēm (par tām es jau pāris dienas uztraucos tik ļoti, ka brīžiem pat elpu aizrauj), bet jo vairāk saprast, vai es būšu konkurentspējīgs pēc 1.5 nedēļas Irbenē. Bet kā zināms, pirms starta vajag smaidīt, nevis lieki uzdzīt satraukumu, tāpat, ja galva netur līdzi, tad šajā sporta veidā pārvietošanās ātrumam vairs tik lielas nozīmes nav (vismaz elites līmenī). Kad biju maziņš, tad kļūdām nebija nozīmes, bet tagad no tām sāp. Pēc kārtējās kļūdas šodien apstājos un sāku iet – emocijas ņēma virsroku. Labi, ka tikai uz īsu brīdi. Svētdien emocijām vietas nebūs. Kā pēc finiša teica Andis Janovs, kuru distances laikā vairākkārt nācās ķert, “ar šādu ātrumu daudzas kļūdas var izlabot”.  Līdz 14 gadu vecumam tā tas tiešām bija, un daudzas savas bērnības uzvaras es guvu tikai tāpēc, ka biju ātrāks par citiem.

Sāku orientēties tālajā 1994.gadā, septiņu gadu vecumā, kopā ar brāli. Un, lai arī 94.gada Tukuma kauss ir manas orientēšanās dzīves atskaites punkts, pats (!), neatkarīgi no citiem, sāku orientēties vismaz gadu vēlāk. Līdz tam brīdim es vienmēr skrēju pakaļ brālim un mežā nekad viens nedevos (labi, vienreiz devos, kaut kad drīz pēc Tukuma kausa, “Stopkrāna” čempionātā Kalngalē, taču toreiz es vēl nekā no kartes un orientēšanās nesapratu un pagalam apmaldījos jau uz pirmo punktu). Ir pagājuši (šo rudens? Ja kādam ir zināms precīzs 94.gada Tukuma kausa datums, tad lūdzu ieraksties komentāros – apsolu par to lielu šokolādi) gandrīz sešpadsmit gadi, kopš tās rudens dienas, kad es pirmo reizi rokās turēju orientēšanās karti un pirmo reizi ieraudzīju kontrolpunktu (līdz tai dienai biju domājis, ka tā ir liela sarkana telts, kur sēž tiesnesis), bet es vēl joprojām neesmu apguvis zelta tehniku “Full speed, no mistake”. Kāpēc? Tāpec, ka tā ir ilūzija – katra orientierista nepiepildīts sapnis. To sasniegt nevar, bet ar to var sasniegt noteiktus mērķus. Savus es vēl sasniedzis neesmu.

Šodien pirmo reizi orientējos pēc Kāpas, Purva Bridēja kausā pie Amatas. GPS ceļus un komentāru var skatīt manā karšu arhīvā. Īsumā: ļoti patika, it īpaši finišs, kļūdījos minimāli un 1.etapā iznācu 8.14 pirms 2.vietas. Paskriet it kā var, bet ne kalnos. Ja sākumā vēl varēju uzskriet visos kalnos, tad distances vidū jau nācās piekopt kāpšanas tehniku. Latvijas čempionātā gan jau būs labāk.

Kārtējo reizi milzīgs paldies par bildēm jāsaka Dacei Bužai.

Tieši pirms gada Mārtiņš Līsmanis publicēja rakstu par orientēšanās karšu kalniem, bet pirms dažām nedēļām šo tēmu atsvaidzināja Renārs savā pierakstu blociņā, kas arī mani pamudināja uzrakstīt mazliet par savu kārtošanas metodi.

Kopš 2003.gada man visas kartes ir sakārtotas pa gadiem – katra gada kartes ir sakārtotas hronoloģiskā secībā, pie tam katra karte ir ievietota atsevišķā kabatiņā. Ja karte ir no sacensībām, tad tai pašā kabatiņā ir atrodami arī izdrukāti rezultāti. Kartes līdz 2003.gadam ir sakārtotas trijās mapēs: Rīgas rajons, Vidzeme un pārējā Latvija. Savukārt, vēl vienā mapē stāv visas tīrās kartes, kā arī interesantās kartes no ārzemēm. Piedevām, kopš 2006.gada lielāko daļu karšu esmu digitalizējis un salicis elektroniskajos karšu arhīvos. Vienīgais mīnuss 2009-2010.gadu kartēm ir tas, ka vairumā no tām nav iezīmēts ceļš, jo cenšos tās saglabāt tīras, lai varētu uzlikt GPS ceļu (ceļš gan ir pieejams elektroniskajās versijās).

Šo nedeļu nemaz tā īsti nevar nosaukt par treniņnedeļu, jo tika aizvadīti vien trīs treniņi ar kopēju apjomu mazāku par trim stundām. Kā jau iepriekš rakstīju, tad uzreiz pēc festivāla sanāca pārtraukums. Pēc tā uzreiz sekoja divas dienas ar ātrajiem treniņiem, otrdien intervāli, kas skrējās pārsteidzoši labi, savukārt, trešdien 50 minūšu skrējiens vidējā tempā. Ar to arī treniņnedēļa praktiski beidzās, jo ceturdien atkal devos uz Saulkrastiem, kur lielākoties visu laiku pavadīju pie jūras, bieži aizpeldot tālu projām, tāpat ar savām četrām vai drošākā veidā uz matracīša. Par vienu no iemesliem treniņu izlaišanai kalpoja arī tas, ka trešdien vakarā sasitu galvu. Trīs dienu laikā Saulkrastos pabiju trīs Jazz koncertos Saulkrastu džeza nedēļas ietvaros, vienu no tiem piedzīvojot pamatīgā pērkona negaisā. Tomēr, sestdien vakarā nolēmu pamēģināt noskriet plānā ierakstīto intervālu treniņu, kas galu galā izvērtās par pusstundas skrējienu ar vien dažiem paātrinājumiem – laiks bija sutīgs un jutos pārāk noguris. Svētdiena atkal tika aizvadīta ar miegainu rītu un daudzām stundām pie jūras. Visu šo jūras apmeklējumu rezultātā esmu nosauļojies vairāk kā jebkad agrāk.

Šodien noskrēju ieplānoto stundu ar paātrinājumiem ik pēc 10 minūtēm un, ja rītdien viss būs kārtībā, tad no rīta došos rīta rosmē un vēlāk arī garo intervālu treniņā. Līdz Latvijas čempionātam ir vēl vairāk par mēnesi, kura laikā būs jāpacenšās vairs tik ļoti nenovirzīties no plāna. Vispār, es šonedēļ gribētu būt O-Ringenā.

Arī šodien visai banālu iemeslu dēļ treniņš izpalika. Tā jau man likās, ka sevis mocīšana nežēlīgā karstumā ne pie kā laba nenovedīs. Ļoti iespējams, ka pie visa vainīgs ir arī nogurdinošais festivāls, bet šodien šķita, ka no iepriekš atgūtās motivācijas un apņēmības ir saskatāma tikai ēna. Pārāk daudz neskaidrību un nesakārtotu domu galvā atstāj zināmu iespaidu ne tikai uz treniņprocesu, bet arī ikdienas dzīvi. Kaut kas trūkst.

Otrā treniņnedēļa nu ir aizvadīta. No septiņām dienām tikai divas dienas pavadīju Rīgā, par ko biju vairāk nekā priecīgs, jo tik karstā laikā lielpilsēta it nemaz nav tā labākā vieta kur būt. Pirmdien, skrienot krosa apļus Biķerniekos dienas karstākajā laikā, nomocīju sevi tik tālu, ka nācās ēst ogas, lai pietiktu spēka 15 mājupceļa minūtēm. Otrdienas vakarā beidzot tiku projām no Rīgas – devos pie jūras uz Saulkrastiem. 90 minūšu skrējiens saulrietā par laimi nelika mocīties, bet tieši otrādi, pozitīvi noskaņoja nākamajai dienai. Trešdiena un lielākā daļa ceturdienas tika aizvadītas turpat Saulkrastos, galvenokārt, peldoties, sauļojoties un ēdot visādus vasaras labumus. Jūrā ūdens sasila tik tālu, ka pēc garās peldes līdz zvejnieku karodziņiem un atpakaļ, it nemaz nebija auksti. Ceturdien, diemžēl, nācās doties uz Rīgu, lai nokārtotu vairākas lietas un paņemtu mantas priekš Positivus festivāla, uz kuru bija jādodas piektdienas pēcpusdienā. Piektdien no rīta devos skriet Mežaparkā, bet dienas vidū devos ar vilcienu uz Saulkrastiem, kur man bija pāris stundas laika, lai paēstu pusdienas un nopēldētos jūrā, pirms došanās uz Salacgrīvu.

Lēlums doties uz šī gada Positivus nāca spontāni, uzreiz pēc maģistra darba aizstāvēšanas. Līdz pat festivāla dienai šaubījos, vai bija vērts tērēt to naudu, taču tagad es varu droši teikt, ka bija gan. “Socializēšanās” daļa bija aptuveni tāda, kādu es to biju iedomājies, taču no muzikālā skatpunkta viss bija vairāk nekā lieliski. Pusi no festivāla laika pavadīju pilnīgi viens, jo citādi neredzētu visu, ko biju ieplānojis redzēt. Tātad, aptuveni 36 Salacgrīvā pavadīto stundu laikā es redzēju un dzirdēju: Happy Mondays, Unkle live, Popidiot, Astro’n’out, Ten Bears, Everything is Made in China, Goran Gora and the YRS, Giulia Y Los Tellarini, Kira Kira, Stornoway, Sons of Noel and Adrian, Tribes of the City, The Leisure Society, ASIWYFA, Scissor Sisters un Muse. Diemžēl pirmajā dienā sanāca maz ko redzēt, jo centos iesaistīties arī socializēšanās un izklaides procesā. Turpretī otrajā dienā redzēju gandrīz visu, ko biju ieplānojis. Vēl tikai atzīmēšu, ka Scissor Sisters jeb mana grupa (tie kas zina, tie sapratīs) bija lieliski, Muse bija fantastiski, bet par vislielāko atklājumu kļuva Stornoway un The Leisure Society, kurus drošvien klausīšos vismaz visu nākamo nedēļu. Nezinu vai došos atkal nākamgad – laiks rādīs, taču šī gada apmeklējums noteikti bija tā vērts.

Vienīgais mīnuss festivāla apmeklējumam un šai nedēļai ir šodien izlaistais intervālu treniņš, kas kļuva par pirmo atkāpi no treniņplāna divu nedēļu laikā. Sestdien bija plānotā brīvdiena, taču šodien bija iekrājies tik liels nogurums un miega iztrūkums, ka pat ideālais pēclietus laiks nespēja mani uzrunāt. Pārdomu laiks turpinās, bet nākamnedēļ noteikti centīšos apmeklēt kādu no Saulkrasti Jazz koncertiem, kaut arī pagaidām izskatās, ka visas darbdienas pavadīšu Rīgā.